Mirklis klusumā

Šobrīd iestājies tāds kā pavasara nogurums, kad neko negribas darīt. Arī darbā kolēģi ar vaļējām acīm sapņo par vasaras atvaļinājumu siltajās zemēs. 

Es jūtos nogurusi, bez enerģijas. Jūtu nepieciešamību iet pie dabas, braukt uz jūru, kāpt kalnos. 

Šodien biju pie jūras, staigāju ar basām kājām pa pludmales akmentiņiem, saslapināju džinsus, smējos, līdām pāri žogiem, meklējām dinozauru fosilijus. Iemācījos, ka nevar teikt "akmeņi" par minerāliem un iežiem. Un nevar prasīt gredzenu ar "akmeni". Sajutos atkal dzīva! 

Apkārtējie jūt un respektē manu vēlēšanos uz mirkli pabūt vienai. Dzīvoju miera režīmā, kad vairāk cenšos atpūsties, pārdomāt izdarīto, kaļu jaunus plānus, kurus vēlāk realizēt. Tikai kaķus neinteresē, ka dzīvoju enerģijas taupīšanas režīmā. Viņi mēdz uzlekt uz muguras, iekost rokās tikai lai padauzītos. 

Ir atkal sācies jauns posms manā dzīvē.