Šodien meitai jautāju - ar ko es varētu iedvesmot sievietes Latvijā? Viņa uzreiz, pat nedomājot atbildēja: "Ar savu dzīvesstāstu! Ar to, ka nekad nepadodies. Uzraksti par to, kā tu vari izskatīties jaunāka par saviem gadiem!"
Jā.. nevaru dot padomus skaistumkopšanā, jo ikdienā kosmētiku nelietoju. Arī ar kulinārijas sasniegumiem nevaru palielīties. Īsti nevaru spriest arī par bērnu audzināšanu, jo manas meitas audzina mani. Jeb kā pati saku - kopā augam. Šobrīd kopā izdzīvojam trakos tīņu gadus ar apvainošanos, durvju aizciršanu, kopīgiem piedzīvojumiem un dullošanos.
Bieži pie meitām ciemos nāk draugi. Arī pie mums nakšņo. Pēc tam draugi saka: "Aawww.. Jums forša mamma. Vienmēr tik jautra. Laimīgās, jums jauna mamma." Mamma ir jauna tikai sirdī. Ja Tu man jautāsi cik man gadu, es apmulsīšu, mirkli padomāšau un tikai tad atbildēšu. Arī darbā man bieži jautā kā es varu darīt tādu darbu, ja esmu tik jauna. Ir sanākuši ļoti daudzi kuriozi un pārpratumi. Un mans mūžīgās jaunības (vismaz sirdī) noslēpums ir ''neko neņemt galvā''. Un arī tas ir jāiemācās. Nav viegli saglabāt vēsu prātu avārijas situācijās, nepanikot, nevaimanāt un nečīkstēt. Man patīk teiciens: "Ja nevari mainīt situāciju, tad maini attieksmi." Var arī pievērt acis uz nepatīkamām lietām un teikt kā Skārleta no ''Vējiem līdzi" - par to es domāšu rīt. Un vai ģimenei, apkārtējiem, facebook draugiem būs vieglāk, ja stāstīšu cik grūti man darbā, atkal nav naudas vai neciešami sāp bērnībā lauztā potīte? Un būsim godīgi - vai sabiedrību pa lielam interesē manas, Tavas problēmas? Mūs, latviešus, drīzāk tikai priecē tas, ka vēl kādam neiet, neesmu viens tāds neveiksminieks. Uzskatu, ka citus nevajag apkraut ar savām sadzīves likstām, dvēseles problēmām, ja vien uzklausītājs nav savas jomas profesionālis. Arī mani paši, paši tuvākie ir redzējuši, ka man nav spēka, bet ir jasaņemas un jāturpina kustēties uz priekšu. Es dodos pie dabas. Nekas tā nedziedē kā kalni, vientulīgas pastaigas, ceļojumi kopā ar īstajiem cilvēkiem. Pēc miera eju uz baznīcu. Mācītajs Māris Ludvigs ir tiešs un vienmēr trāpa kā naglai pa galvu. Tur sprediķa laikā saklausu tieši to, kas tajā mirklī man visvairāk bija vajadzīgs. Vēl joprojām baznīcā cīnos pati ar sevi, ir grūti tā līdz galam noticēt. Ir grūti atvērt sirdi brīnumam.
Latviešiem vēlu iemācīties smaidīt. Tā, no sirds, ne pa amerikāņu modei. Ja godīgi, tad Latvija ir visīgnāka valsts, kurā esmu bijusi. Lielbritānijā, mums, iebraucējiem no Austrumeiropas, visu laiku jautā: kas noticis? Kapēc nesmaidi? Liekas, ka man vajadzēja tieši gadu, lai brīvi es spētu uzsmaidīt katram pretīnācējam. Vienu vakaru Talsos, TOPiņā uzsmaidīju pārdevējai, viņa pie kases pat salecās un skatījās uz mani ar izbiedētu skatienu.:D Cilvēki, smaids rada smaidu, patiesi. Vai kādam vēl tas ir noslēpums, ka sliktas domas piesaista slikus notikumus? Domāsim gaišas, skaistas domas un piedzīvosim skaistus notikumus, piedzīvojumus.
No comments:
Post a Comment