Un viens no galvenajiem noteikumiem - bez telefoniem.
Bērni kalnos apgūs pirmās iemaņas alpīnismā, kanoe laivošanā, iepazīs alas, vakari pie nometnes ugunskuriem, spoku stāsti, nedarbi...
Man pašai liekas, ka savas atvases es palaidu ar vieglu sirdi. Sapriecājos par 5 ''brīvdienām''. Ne tā kā citas mammas, kas bombardēja skolotāju ar jautājumiem, bažām, izfantazētiem šausmu stāstiem.. Pie skolas dažas mammas krampjaini turēja savus dārgumus tik cieši, ka man jādomā - vai tik šis nebūs dažu labu 11gadnieku pirmais solis brīvībā? Iespējams, bez mammas modrās acs nav pat spēlējušies pagalmā.
Kaitināju savas: arī mēs ar telti dodamies uz Velsu, ierīkosim paši savu nometni, slapstīsimies, novērosim viņas, ne sevišķi uzkrītoši, no droša attāluma. Tagad man vairāk gribētos, lai tie nebūtu tikai tukši draudi.. Ar visām grūtībām viņas tiks galā, par to es esmu droša. Vakar pat abas ar riteņiem pa brikšņiem pieveica 43km (es diezvai spētu). Man tikai gribas būt drošai, ka ar viņām viss būs kārtībā!
Man šorīt tikai izlikās vai Rēzija patiešām teica: mammu, ar tevi viss būs kārtībā!
P.S. Piedāvāju abām ''pa kluso'' paņemt līdzi telefonus. Protams, atteicās. Nē, nē... Šitas nebūs izturības un spēka pārbaudījums bērniem, bet gan vecāku nervu sistēmai.
No comments:
Post a Comment